Ģimenē ienāca ilgi gaidītais bērns.
Laimīga mamma, priecīgs tētis. Izrakstoties no slimnīcas, ziedu jūra. Pirmā nakts mājās. Tētis paķer spilvenu un dodas gulēt citā istabā uz dīvāna. „Es gribu gulēt, bet viņš visu laiku bļauj”
Mamma visu saprot
Ir brīvdienu rīts. Mamma pabaro, nomaina autiņus un dodas pastaigā. 3 stundas nepagurusī viņa staigā ar bērna ratiņiem. Pārnākot mājās, viņai tā gribētos atgulties, kaut uz pusstundiņu. Viesistabas durvis vaļā, gulta nav saklāta, tēta nav.
Zvans: „Kur tu esi?”. „Saproti, Jānis (Pēteris, Vasīlijs) palūdza aizvest viņu darīšanās (aicinājis pazvejot, uz pirti utt.), es tak nevaru atteikt draugam.”
Autiņi, veļas mazgāšana, uzkopšana, ēst gatavošana, gludināšana. Mamma vairs neatšķir nedz dienas, ned naktis, viss saplūdis vienā. Izspūruši mati, sarkanas acis. Tētis aizvien vairāk jūt brīvības garšu. Ēdiens vienmēr pagatavots, drēbes tīras, arī dzīvoklis sakopts, kas tad vēl vajadzīgs?
Bet draugi tak ir svēta lieta! Draugiem vienmēr jāpalīdz! „”Tu esi nogurusi? Tu tak visu dienu esi nosēdējusi mājās! Pastaiga tak arī ir atpūta! Arī izklaide! Negribi? Noguri? Simulante!”
Mamma cenšas visu paspēt, tētis to nenovērtē. Mammai vairs nav spēka, bet tētis to nepamana. Mamma palūdz iznest miskasti. Tētis paliek dusmīgs! Mamma aizvainota raud, tētis aizcērt durvis.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā